No 28. novembra līdz 2026. gada 20. janvārim Latvijas Arhitektu savienības Arhitektu namā, Torņa ielā 11, Vecrīgā, būs skatāma mākslinieces Evijas Freidenfeldes personālizstāde "Urban Deja Vu: Atmiņu lauks". Atklāšana — 28. novembrī plkst. 18.00. Laipni aicināti!
Izstāde "Urban Deja Vu: Atmiņu lauks" pēta pilsētas pieredzi sajūtu, nevis konkrētas vietas līmenī. Mākslinieces darbos pilsēta parādās kā pazīstams motīvs bez noteiktas adreses vai topogrāfijas. Tās ir atmiņas par pilsētu, kas rodas krustpunktā starp redzēto, iztēloto un jau aizmirsto.
Nosacīti abstraktās kompozīcijās zili–pelēki–melni–baltā gammā fragmentētas arhitektūras zīmes, sienu ritmi un būvmateriālu faktūras saplūst vienotā vizuālā laukā. Pilsēta te netiek attēlota kā konkrēts urbāns skats, bet kā atmiņu lauks — neredzams enerģētisks tīklojums, kurā savijas cilvēku pieredze, materiāla "atmiņa" un vides impulsi.
Izstāde rosina jautājumu: vai pilsēta pastāv kā stabila realitāte ārpus mūsu uztveres vai arī tā aktualizējas tieši brīdī, kad to skatāmies, atceramies vai iztēlojamies? Evija Freidenfeldes darbos pilsēta kļūst par starpstāvokli — starp konkrēto un abstrakto, starp telpu un tās uztveres nospiedumu. Šo lauku var lasīt līdzīgi hiperobjekta idejai: tas ir telpiski un temporāli izkliedēts, nepārskatāms, taču nemitīgi klātesošs. Pilsēta šajā skatījumā pārsniedz konkrētas lokācijas robežas un kļūst par pieredzes struktūru.
Izstāde "Urban Deja Vu: Atmiņu lauks" aicina skatītāju paplašināt savu domāšanu no izpratnes "es dzīvoju šajā pilsētā" uz "pilsēta dzīvo manī", tostarp, mūsu individuālajās un kolektīvajās atmiņās.
Par mākslinieci
Evija Freidenfelde ir grafiķe, gleznotāja un mākslas pedagoģe, Latvijas Mākslinieku savienības biedre, kura savā praksē apvieno vizuālo mākslu ar pētniecību. Ar sākotnējo augu fiziologa un jurista izglītību viņa mākslā uzlūko pasauli kā sarežģītu atmiņu sistēmu, kurā informāciju uzkrāj ne tikai cilvēks, bet arī ūdens, akmens, augi un citi ārpuscilvēciskie aģenti. Sērijās "Atmiņu lauks", "Urban Deja Vu", "Sēkla" māksliniece pēta atmiņas fenomenu plašāk — gan cilvēka uztveres un emocionālo nospiedumu līmenī, gan vizualizējot ārpuscilvēcisko būtņu "atmiņu laukus", kuros saplūst bioloģiskie, urbānie un materiālie slāņi. Viņas darbi veido dialogu starp pilsētu un dabu, starp to, kas ir redzams, un to, kas tikai nojaušams kā smalks enerģētisks fons.
