Arhitektūras pakalpojuma kvalitāte un arhitekta sertifikāts
Ingurds Lazdiņš, pasākuma moderators
Šodien sarunas tēma ir diezgan plaša un nekonkrēta, un mēs paši vēl tikai mēģinām to definēt. Šī diskusija daļēji ir uzstādījums mūsu ikdienas darbam. No vienas puses, tas ir viss tas, kas skar pašvaldības, būvvalžu arhitektu darbu. Daļēji tā ir interešu sadursme, daļēji tas viss ir mūsu kopīgais darba lauks un uzdevumi. No otras puses – pirms pusgada ir pieņemta Davosas deklarācija, savukārt pirms pāris nedēļām (01.10.2018.) Arhitektu savienībā bija ļoti interesanta diskusija par Davosas deklarāciju. Kas pārsteidzošākais – ikviens valstī, ikvienās ministrijās, gandrīz katrā iestādē, kur ir dzirdēts par Davosas deklarāciju, par to domā un to kaut kā jau izmanto. Šī deklarācija ir interesants dokuments ne tikai no tā viedokļa, ka tajā runāts par kultūras mantojuma saglabāšanu, bet arī no tā aspekta, kā rodas šis mantojums. Faktiski arī tas, kā tagad ir pārdēvēta Pieminekļu inspekcija, ir solis tajā virzienā, ka mēs – gan autori, gan ierēdņi, gan pašvaldību arhitekti – esam tie, kas rada, veicina vai kādā situācijā nepieļauj pieminekļa vai kultūras vērtības radīšanu. Tas ir tas apstāklis, ka nākotnes kultūras vērtības veidojas tagad.
Diskusijā Arhitektu savienībā pirmais runāja profesors Krastiņš, un viņš deva visai analītisku, viegli lingvistisku analīzi. Bet profesors minēja arī lielisku piemēru: Vīnē ir Wirtschafts Akademie rajons, kas ir rūpniecības akadēmija – to viņš uzsvēra kā vides piemēru, kas ir sakārtota. Būtībā Davosas deklarācijā ir runa arī par pašu procesu, par uzstādījumu un par to vīziju, ko mēs gribam sasniegt, paaugstinot savas prasības projektēšanai, radošajam darbam, projektu saskaņošanai, risinājumu izvēlei, konkursiem u.tml. Tātad, faktiski, termina baukultur īstā jēga ir visas vides kvalitāte, tai skaitā to procesu, kurus mēs radām un kuros piedalāmies. Un to noteikti nevajadzētu tulkot burtiski. Tika minēti vēl 2 lieliski piemēri, kad no vācu valodas profesionālajā terminoloģijā ir iegājušies salikteņi. Pirmais –Zeitgeist, burtiski tulkojot – laika gars, bet mēs sakām – laikmetīgums. Otrais – Gesamtkunstwerk, kas ir mākslas darbs, kuram piemīt visi mākslas darbam būtiskie aspekti. Un tas ir tuvāk vārdam Baukultur, jo, lai mēs pretendētu uz Baukultur novērtējumu, arī procesam ir jābūt lieliskam. Un tas ir būvvalžu ikdienas lauciņš, tā ir vide, kurā mēs kā autori strādājam ikdienā.
Ļoti būtisku lietu pateica Andis Sīlis. Viņš runāja par procesa būtību – un procesa būtība ir darīt dzīvi labāku. Caur to, ka padara labāku dzīves vidi, tuvojas Wirtschaftsakademie eksterjera un interjera detalizācijai. Viņš nelietoja vārdu laime, bet faktiski runa ir par to – ka arhitekti, būvvaldes un būvvalžu arhitekti par soli vai diviem var tuvināt sabiedrības gandarījuma un laimes sajūtu.
Vēl viena nianse – gribam mēs to vai ne, bet jāatzīst, ka ir mainījusies arhitekta paradigma. Tas, kas bija pirms vairākiem gadsimtiem, tas bija viens statuss un loma; tas, kas bija pagājušā gadsimta 80.–90. gados, tas ir otrs stāvoklis. Bet pamazām arhitekts no estētiskas vērtības radītāja, autora kļūst par funkcionāru tādā nozīmē, ka viņš integrē visus sabiedrībai, kaimiņiem, lietotājiem, attīstītājiem, finansētājiem un normām būtiskos aspektus. Faktiski arhitekts pārvēršas par mediju, par kanālu, kas bieži vien baudāmā, lietojamā funkcijā realizē to, kas no viņa ir paprasīts. Kļūst par funkciju apvienotāju un realizē summāro rezultātu, nevis tikai kaut kādu vienu ideju.
Lolita Sarma, Rīgas pilsētas būvvaldes Arhitektūras pārvaldes Arhitektu nodaļas vadītāja
Tēma – būvvalde un pašvaldības arhitekta loma arhitektūras un kvalitātes procesā.
** Būvniecības likuma 4. panta 1. punkts – Būvniecība ietver projektēšanu un būvdarbus, kuru rezultātā tiek uzlabotas vai nojauktas esošās vai radītas jaunas būves ar noteiktu funkciju. Būvniecībā ievēro šādus principus: Arhitektoniskās kvalitātes principu, saskaņā ar kuru būves projektē, līdzsvarojot būvniecības funkcionālos, estētiskos, sociālos, kultūrvēsturiskos, tehnoloģiskos un ekonomiskos aspektus, kā arī būvniecības ierosinātāja un sabiedrības intereses, dabas vai pilsētas ainavas individuālo identitāti izceļot un organiski iekļaujot kultūrvidē, tādējādi to bagātinot un veidojot kvalitatīvu dzīves telpu.
Ervīns Timofejevs, arhitekta prakses eksperts
Elīna Rožulapa, LAS Sertificēšanas centra vadītāja
Lolita un Ervīns ļoti labi atklāja vienas un otras puses aizvainojumu, kas ir izveidojies starp būvvaldniekiem un praktiķiem. Bet Ervīns beigās arī pateica to atslēgu: lai saprašanās rastos, – mums trūkst kopīgas pieredzes pamata. Atbildot Lolitas bažām par iecerētajiem būvvaldes kompetences ierobežošanas grozījumiem Būvniecības likumā (pēc grozījumiem tā aprobežojas ar būves iekļaušanos vidē), un pieminot Ervīna komentāru par brīžiem neloģiskajiem būvvaldes lēmumiem, –jāatzīst, ka ne vienmēr mēs spējam lietai pieiet no racionālās un lietderīgās puses, trūkst tieši kopīgas pieredzes pamata. Es biju tā, kas Būvniecības likuma grozījumu apspriešanā iebildu pret to, ka šīs institūcijas kompetencē būtu “arhitektoniskās kvalitātes principa ievērošana”. Jo tajā redakcijā bija rakstīts: “būvvalde pārbauda”. Tātad būvvaldes arhitektam tiek uzlikts par pienākumu katrā projektā novērtēt funkcionalitāti, tehniskos, estētiskos, ekonomiskos un citus faktorus. Savukārt reālajā dzīvē tas bieži vien izpaužas tā, ka būvvalde dod norādījumus, kā jums būs projektēt; ir reizes, kad tas ir patiešām profesionāli, bet ir reizes, kad tā nebūt nav. Mums katram ir sava sāpe, bet šai sāpei no kaut kurienes aug kājas. Ir piemēri, kuri lieliski ilustrē problēmu, kad ierēdniecībai (šobrīd vairāk Ekonomikas ministrijas līmenī, no kuras ir ļoti liels spiediens), ir jāskatās, kā ir vai nav ievēroti normatīvi, viss ir jāpamato ar tiem. Būvvaldēs ir piemēri, kuros nav runas par normatīviem, ir projekti, kas ir pilnīgi nejēdzīgi, nerealizējami un neizmantojami. Arhitekts saka, ka tā esot legalizācija, bet mēs tam nespējam noticēt, jo durvīm nav iespējams piekļūt. Kādā situācijā ir būvvaldes ierēdnis? Uz kāda pamata viņš var atteikties izdot būvatļauju šādam objektam? Un tad, kad šāds projekts nonāk Sertificēšanas centrā, kā mums pamatot disciplinārsodu arhitektam? Mums ir jāveic izmeklēšana un viss jāpamato ar spēkā esošajiem normatīviem. Nevar pateikt, ka arhitekts ir muļķis un tāpēc mēs apturēsim sertifikātu. Šis ir jautājums par pakalpojumu kvalitāti.
Ekonomikas ministrijai ir pārliecība, ka arhitekts atbild par visu un ka, lai par ko pasūtītājs gribētu vai negribētu maksāt, viņam tik un tā ir jādara viss. Tai pašā laikā par arhitekta eksāmenu ir ļoti konkrēts norādījums, ka jums ir par daudz jautājumu par līgumiem, izņemiet ārā un pievērsieties praksei.
Taču šodien es gribēju runāt par ko citu – par arhitektūras kvalitāti, kas ir mūsu pakalpojuma rezultāts. Sertificēšanas centrs ik pa brīdim dzird pārmetumus – ko jūs tur vispār sertificējat, ja jau pat būvvaldēs sen ir aizmirsuši, ko dara arhitekts, un jūs jau arī tikai par tiem normatīviem un būvprojekta vadīšanu. No otras puses, aizvien publiskajā telpā ir dzirdami pārmetumi, ka projekti ir ļoti slikti, ierēdņi nereti saka: “nekvalitatīvi projekti”. Uz to es vienmēr atbildu: lūdzu, nelietojiet šo terminu, jo jūs nezināt, ko tas nozīmē. Bet ko tad nozīmē “kvalitatīvs būvprojekts”? Reiz, uzstājoties vienā VARAM rīkotā seminārā, es mēģināju ilustrēt, uz kā rēķina iepirkumā veidojas zemākā cena. Paradokss ir tāds, ka konkursa rīkotājam iesniegtā papīra čupa var būt diezgan pareiza, bet, ja mēs runājam par būvprojekta kvalitāti, tad viņas tur nav. Tad es mēģināju demonstrēt mūsu ieguldījumu, pirmām kārtām intelektuālo, – kam mēs savu resursu tērējam visvairāk. Ierēdņi ar būvprojekta kvalitāti saprot dokumentu noformējumu un atbilstību normatīviem, un tad nedod dievs, ja projekta sadaļas neiet kopā. Tad nu sanāk, ka tas, par ko mums mūždien piesienas, manā uztverē ir nenozīmīga ņirboņa, tādas blaknes. Jā, ir svarīgi arī normatīvi un pareiza noformēšana, bet uz ko mēs ikdienā tērējam visvairāk laika – uz to, ka katrai detaļai, katram risinājumam ir variantu varianti, un tie tiek apspriesti ar pasūtītāju, tiek analizētas iespējamās sekas, potenciālās problēmas. Beigās es to nosaucu par “risinājuma atbilstību konkrētajai situācijai”. Un es nerunāju par to, vai uzbūvētais objekts kļūst vai nekļūst par pasaules mēroga ikonu, manuprāt, tas nav kvalitātes rādītājs.
Par projekta kvalitātes tēmu man nācās domāt arī saistībā ar izmaiņām sertificēšanas kārtībā. Mēs esam diezgan daudz diskutējuši par vērtībām mūsu profesijā, un esam mēģinājuši kaut kādā veidā sertificēšanas dokumentos uzsvērt, kas tad ir tas galvenais. Šeit mums nācās atgriezties pie profesijas ētikas pamatprincipiem. Mūsu ētikas kodeksā ir ierakstīts, ka arhitekts ceļ izcilības standartus visās prakses jomās, un tādā vai citādā redakcijā šī frāze parādās gan kaimiņvalstu ētikas kodeksā, gan Eiropas un pasaules līmeņa dokumentos. Reāli, manuprāt, tā arī ir tā labākā risinājuma meklēšana katrai situācijai. Tāpēc, lai sertificēšanas procesā attālinātos no tā, ko es nosaucu par ņirboņu, mēs nolikumā esam ierakstījuši, ka, pirmkārt, arhitekta pienākums ir tiekties uz ikviena profesionālā pienākuma labāko risinājumu. Turklāt runa nav tik daudz par šī rezultāta sasniegšanu, cik par to, ka arhitekts visiem spēkiem cenšas pie šī risinājuma tikt. Protams, jāapzinās – vienmēr būs ļoti daudz ierobežojošo faktoru, kas var neļaut sasniegt tādu rezultātu, kādu man pašam kā arhitektam gribētos. Esam arī mēģinājuši definēt, kad var uzskatīt, ka ir sniegts kvalitatīvs pakalpojums, un ne tikai projektēšanā, bet jebkurā mūsu profesijas daudzveidīgajā izpausmē. Tā ir spēja analizēt situāciju atbilstoši konkrētā uzdevuma specifikai; izpratne par iecerei atbilstošo dabā veicamo darbu kopumu; spēja izstrādāt pamatotus situācijai atbilstošus risinājumus; spēja vadīt uzdevuma izpildē iesaistīto komandu un koordinēt izstrādātos risinājumus; izpratne par sabiedrības, pasūtītāja tiesiskajām interesēm un to aizstāvību. Lai saņemtu sertifikātu, projekta pašvērtējuma prasības esam papildinājuši ar atskaiti par risinājumu vērtējumu, kur jaunais arhitekts pastāsta, kāpēc konkrētajā projektā ir izvēlēti tieši tādi risinājumi. Ne jauno vidū ir jauna prasība – 1 procentam jāveic padziļināta izvērtēšana. Šai sakarā pirmā pretreakcija ir: pag, bet visiem projektiem taču ir veikta ekspertīze – vai jūs to darīsiet vēlreiz? Nē, bet mēs lūgsim šo 1 procentā iekļuvušo arhitektu: 1) aprakstīt noteiktā projekta risinājumus, novērtēt tos pašam un pamatot, 2) izanalizēt pašu projektēšanas procesu, tieši tādā pašā veidā, kā mēs lūdzam jaunajiem. Finālā dzīvā saruna ļaus gūt priekšstatu par to, vai viņš tiešām ir piedalījies projekta izstrādē vai tikai parakstījis. Tā visa mērķis ir nevis veikt represijas pret normāli strādājošiem kolēģiem, bet izķert tos, kas tirgo parakstus, un tos, kas īsteno ne īpaši labu praksi. Mēs esam definējuši, kā izvēlēsimies šo 1 procentu. Savukārt konkrēto projektu izvēlē primārais nosacījums būs tas, lai arhitekts būtu bijis arī būvprojekta vadītājs. Mēs balstāmies uz starptautisko praksi, ka arhitekts ir procesa vadītājs, galvenā persona, kas redz visas darbības, visu procesu kopumā. Gadījumā, ja kolēģis visos projektos būs bijis tikai arhitektūras daļas vadītājs, protams, kritēriji tiks piemēroti atbilstoši situācijai. Bet, runājot par risinājumu novērtēšanu, nav nozīmes tam, vai viņš ir tikai arhitekts vai būvprojekta vadītājs.
Daiga Dzedone, Ventspils pilsētas galvenā arhitekte
Vispirms par šīm abām pusēm: būvvaldes un praktizējošie arhitekti. Laipa starp tām nekad nebūs iespējama, ja būvvaldē strādās arhitekti, kam praktiskā darba pieredze būs mazāka par 10 gadiem. Es esmu pietiekami ilgu laiku vienā pusē un pietiekami ilgu laiku otrā, un tās nejēdzības, ko saskatu būvvaldes darbā, mani šokē – šokē tas, ka no būvvaldes arhitektiem tiek prasīts zināt visu. Ja būvvaldē nonāk arhitekts tieši no augstskolas, viņa profesionalitāte tai brīdī vēl ir ļoti zema, tomēr paradoksāli reizēm viņi uzskata par vajadzīgu pamācīt pieredzes bagātākus arhitektus. Būvvaldes arhitektu padomiem vajadzētu tomēr palikt rekomendējošā statusā. Būvvaldes vadītāji bieži vien nav arhitekti un priecājas par jaunās paaudzes ienākšanu kolektīvā, nenojaušot vitālo pieredzes trūkumu tikko augstskolu pabeigušam arhitektiem. Tomēr tas, ka būvvaldes vadītājs nav arhitekts ir pareizi, vismaz lielāku reģionālo pilsētu būvvaldēs, jo būvvaldes vadītāji ir augsta līmeņa administratori ar labām juridiskām zināšanām. Ir starpība būvvaldes arhitekta darbā starp privātu un pašvaldības objektu. Par pašvaldības objektu būvvaldes arhitektam ir daudz lielāka atbildība. Reģionu pilsētās arhitektam ir jāprot atbildēt uz daudz plašākiem jautājumiem, nekā galvaspilsētas pilsētas arhitektam.
Piemēri no būvvaldes dzīves: Tiek uzprojektēta divu dzīvokļu dzīvojamā māja pilsētas rajonā, kuram pēc detālplānojuma ir noteikta augstas kvalitātes attīstība kā savrupmāju un villu apbūve. Konkrētās divu dzīvokļu mājas projekts ir ļaunāks par jebkuru kempinga mājiņu. Projekts atgādina baraku ar diviem dzīvokļiem, lai varētu to veiksmīgi izīrēt tūrisma sezonās. Būvvalde sniedz atteikumu saskaņojumam, jo tas neatbilst perspektīvajam teritorijas plānojumam. Projekts tiek iesniegts saskaņošanai vēlreiz ar nelieliem labojumiem. Nelieli uzlabojumi ir veikti fasādei, kas līdzinās dvīņu mājai, bet faktiski ir divu dzīvokļu māja. Ir atbaidošas gala fasādes. Insolācija, kurai jābūt 1 pret 8, nav ne tuvu noteiktajām prasībām. Projektam atkārtoti tiek atteikts saskaņojums par neatbilstošām fasādēm un insolāciju. Pretī tiek norādīts, ka būvvaldei gar iekštelpām nav darīšana (būvvalde bija norādījusi tikai insolācijas neatbilstību). Atteikums ir apstrīdēts un tiesā ir iesniegta prasība. Šī projekta arhitekts ir vienas būvvaldes galvenais arhitekts.
Cilvēks bez sertifikāta algo savā birojā profesionālu, labu arhitektu ar sertifikātu un notiek viņu sadarbība. Ēkai tiek veidota piebūve, tiek saskaņots minimālais būvprojekts. Būvvalde saņem pamatbūvprojektu un atšķiras fasāde - logu un kopēju masu proporcijas, jumts citādāks. Pie mums griezās dusmīgs pasūtītājs, ar kuru tiek vestas pārrunas. Apmēram 10 minūtes pēc tam, kad pasūtītājs ir pametis kabinetu, tiek saņemti 3 jauni varianti saskaņošanai uz e-pastu. Pēc vēl divām tikšanās reizēm projekts tiek saskaņots, tomēr šis ir piemērs, kur arhitekts paraksta projektu to necaurskatot.
Morāle tāda, ka par šo tēmu ir jārunā un jāmēģina atrast laipu starp būvvaldes arhitektu un projektējošo arhitektu, jo mēs esam vienā katlā un domājam vienādi un mēs nevaram pieļaut, ka kādas deformētas sistēmas dēļ, kolēģi, kuri varētu būt talantīgi praktizējoši arhitekti un talantīgi arhitekti administratori nokļūst tajā mašinērijā un kļūst par neko.
