Kad: Pasaules Arhitektūras dienā, 2019. gada 7. oktobrī, 18;00
Kur: Latvijas Arhitektu savienībā
24 gadu laikā Latvijas Arhitektūras gada balva (LAGB) kļuvusi par augstāko un prestižāko apbalvojumu nozarē, un tai ir nacionālas nozīmes kultūras notikuma statuss. Taču gadu no gada aktuāls kļūst jautājums par to, vai esošais pasākuma organizēšanas formāts un nolikums ļauj pilnībā aptvert Latvijas laikmetīgās arhitektūras ainu, apzināt procesus, kas to veido, un izcelt tajā nozīmīgākos paraugus. Tāpēc ir pamats diskusijai par to, vai ikgadējs pasākums ir atbilstošs tik “lēnai mākslai” kā arhitektūra, vai ierasti īsais nominantu saraksts vienmēr ir labāks plašu reprezentatīvu skati, vai visas LAGB kategorijas ir vienlīdzīgas balvas pretendentes un vai, piemēram, tik plašs arhitektu darba lauks kā interjers tiek pienācīgi apzināts un novērtēts.
Par šiem un citiem ar LAGB norisi saistītiem jautājumiem diskutēt bija aicināti arhitekti Linda Leitāne, Māra Ābele, Kārlis Melzobs, Andris Kronbergs un dizainere Ingūna Elere. Diskusiju vadīja kritiķis Vents Vīnbergs.
Sarunas dalībnieki kopumā atzinīgi vērtēja iedibināto LAGB organizēšanas un norises kārtību. LAGB laika gaitā ir iemantojusi gada nozīmīgākā arhitektūras notikuma statusu un atbilstošu mediju uzmanību. Tā šobrīd ir vienīgā iespēja vismaz reizi gadā pozitīvā sarunā par arhitektūru iesaistīt plašāku publiku, kamēr pārējā laikā nozares ziņas mēdz būt lielākoties neglaimojošas. Retāks rīkošanas cikls šo iespēju varētu apdraudēt. Vairākumam sarunas biedru šis ikgadējās publicitātes aspekts šķiet svarīgāks par, iespējams, plašākiem un greznākiem svētkiem reizi divos gados.
Pēdējos gados vērojamā pasivitāte darbu iesniegšanā varētu būt saistāma ar nacionālās atlases žūrijas darbu, sprieda diskusijas dalībnieki, nevis ar to, ka Latvijas arhitektūrā būtu maz uzmanības vērtu parādību. Darbu iesniedzējiem netiek dots pamatots skaidrojums par neiekļūšanu balvas pretendentu sarakstā un arī godalgas saņēmušo objektu kvalitāte pēcāk netiek pietiekami profesionāli pamatota. Līdz ar to īsais pretendentu saraksts, kas nonāk ārzemju vērtētāju rīcībā, šķiet ļoti subjektīvs.
Linda Leitāne piebilda, ka līdzīgi kā arhitektūras metu konkursos arhitekti lēmumu par piedalīšanos pieņem, iepazīstoties ar žūrijas sastāvu, un, ja tas nešķiet gana respektabls, viņi drīkst nevēlēties dot savus darbus vērtējumam. Lai gan, viņasprāt, arī balvai iesniegto materiālu kvalitāte bieži vien ir diezgan apšaubāma.
Savukārt Andris Kronbergs atgādināja, ka sākotnēji nacionālās žūrijas uzdevums bija tīri tehniski atlasīt pretendentus un nodot tos starptautiskās žūrijas rīcībā, nekādi to neietekmējot. Taču pēdējā laikā, šķiet, tā vairs nenotiek, un vietējie eksperti aktīvi piedalās ārzemju kolēģu darbā, tā traucējot objektīvai vērtēšanai.
Toties Ingūna Elere, atsaucoties uz savu pieredzi Dizaina balvas rīkošanā, norādīja, ka vietējo un ārzemju ekspertu kopdarbs var būt ļoti produktīvs un vērtīgs un no tā nevajadzētu vairīties. Tāpat arī ik pa laikam vajadzētu ļauties organizatoriskiem eksperimentiem un žūrijas formēšanas kārtības maiņai. Viens no risinājumiem, kam piekrita diskusijas dalībnieki, varētu būt ārzemju žūrijai dotā iespēja iepazīties ar visu iesniegto darbu materiāliem, nevis tikai ar nacionālās žūrijas veikto izlasi.
Gan no sarunas dalībniekiem, gan klausītājiem vairākkārt izskanēja aicinājums aktīvāk veicināt darbu iesniegšanu konkursam, jo gan profesionāļu, gan sabiedrības interesēs ir pēc iespējas pilnīgāks aktuālo arhitektūras procesu pārskats.
Lindas Leitānes pārmetums bija par to, ka netiek veidots plaši pieejams iesniegto un godalgoto darbu arhīvs. Un vairākums piekrita, ka dalību veicinošs faktors varētu būt skaidrs un adekvāts publiskais komentārs par darbiem pēc konkursa.
Sarunas dalībnieki vēlreiz piekrita, ka par gada notikumu arhitektūrā var kļūt jebkura mēroga objekts un process neatkarīgi no tā kategorijas, funkcijas, publiskuma, sabiedriskā nozīmīguma un ieguldītajiem līdzekļiem. Andra Kronberga vārdiem – labu arhitektūru nosaka šo aspektu samērīgums.
Atklāts, atsevišķas diskusijas vērts palika jautājums par ētiskiem apsvērumiem profesionāļu vērtējumā, piemēram, izskatot objektus ar skandalozu publisko reputāciju.
