Diskusijas atšifrējums par jēdzienu “Baukultur”

Latvijas Arhitektu savienībā 2018. gada 1. oktobrī, Pasaules arhitektūras dienā

ARHITEKTŪRAS VĒSTURNIEKS JĀNIS KRASTIŅŠ:
Jēdzienu “Baukultur” nav iespējams un nevajag tulkot

Esam radījuši vētru ūdensglāzē. Latviešu valodā šāda termina nav. Vārds “būvkultūra” ir iegājis apritē, kopš janvārī Davosā Eiropas valstu kultūras ministri, satraukdamies par vides kvalitātes vidējo kritumu daudzās Eiropas pilsētās, pieņēma deklarāciju par to, kas publiskajā telpā būtu darāms, lai vides kvalitāti uzlabotu. Uzverot to, ka kultūras klātbūtne vidē ir ļoti nozīmīga tās sastāvdaļa.

Vārds “Baukultur” latviešu valodā būtu jāsaprot kā cilvēka radītās vides kvalitāte. Burtiski to pārcelt nav iespējams. Ne velti arī dokumenta angļu versijā šis vācu vārds netiek tulkots. Gluži tāpat kā vēsturiskais jēdziens “Gesamtkunstwerk”, ko mēdza tulkot kā “kopējo mākslasdarbu” vai “totālo mākslasdarbu” un kas aprakstīja 20. gadsimta sākuma mākslas parādības. Bet faktiski to netulko, jo vācu valodā tam ir tāda nozīme, kas vistiešākajā veidā saistās ar arhitektūru tās dziļākajā būtībā. Arhitektūra ir vides veidošanas māksla. Tāpat vācu valodā ir arī vārdam “apbūve” līdzīgs termins – “Bebauung”. Vārds “būvēt” ir no vācu valodas ienācis latviešu valodā. Savukārt angļu valodā visu, ko cilvēks sev apkārt ir veidojis, sauc par “built environment”. Un deklarācijas tulkojumā mūsu Kultūras ministrija ir piedāvājusi tulkojumu “būvētā vide”, kas zināmā mērā ir jēdzienisks nonsenss, jo vide ir abstrakts jēdziens, ko nevar būvēt.

Es ar nolūku turpmāk nelietošu vārdu “būvkultūra”, kas ir neatbilstošs un nekorekts pārnesums. Pirmām kārtām ir jāsaprot, ko nozīmē vārds “kultūra”. Tam ir divas nozīmes – vieniem tā ir cilvēka mākslinieciski radošās darbības joma, bet otra šī vārda nozīme ir kvalitatīvs raksturojums visam, ko dara cilvēks. Līdz ar to “Baukultur” plašākā izpratnē attiecas uz apbūvi kopumā, kas skar gan pilsētvidi, gan lauku vidi. Un par to arī Davosas deklarācijā ir runa. Ja mēs latviešu valodā visu, kam pieskāries cilvēks, arī dabā, saucam par kultūrvidi, tad, apmainot saknes vietām, sanāk “vides kultūra”. Un tā mēs atgriežamies pie arhitektūras definīcijas – tā ir vides veidošanas māksla. Visu arhitektūras teorijas priekšgājēju traktātus var reducēt uz šiem trim vārdiem. Ja nemaldos, tad deklarācijas 8. punktā ir minēts kultūras mantojums, kam ir ārkārtīgi liela nozīme vides kultūrā. Tūrisms, kas viens no būtiskākajiem seno zemju ekonomikas sektoriem, balstās tieši uz kultūras mantojumu. Vietas tēls, kuru brauc iepazīt tūrists, pirmām kārtām saistās ar pēc iespējas vecāku kultūras mantojumu, un tas ir viens no kultūrvides kvalitātes rādītājiem.

FILOZOFS JĀNIS TAURENS:
Ir jāsaprot, vai “Baukultur” ir faktiska parādība, kas jāapraksta, vai arī ideja, uz ko tiekties

Man nav receptes tam, kā šis termins būtu jātulko. “Baukunst” tulkoja kā arhitektūru. Tā ir pirmā nozīme, kas parādījās vācu–latviešu vārdnīcā. Bet, piemēram, “Bildung” bez jebkāda attēla vai tēla mēs tulkojam kā izglītību. Tātad ir skaidrs, ka “Baukultur” nebūs tikai būvniecības kultūra. Atliek tam atrast kādu piemērotu apzīmējumu. Vitgenšteinam ir tēze, ka, lai atrastu vārda nozīmi, ir jāskatās, kā to lieto. Šeit sākas problēma, kurai ir divas daļas. Pirmā – ir vai nu jēdziens, par kura nozīmi mēs varam vienoties, vai arī jēdziens, kas būtu jārada no jauna, izmantojot valodas resursus. Un otra – ka ir kāda reāla vai vēlama parādība iespējamā pasaulē, kas, neitrāli sakot, korelētu ar šo apzīmējumu, attaisnotu tā lietojumu. Vai arī – realitāte ir jākonstruē, un tad attiecīgi jākonstruē arī tai atbilstošs apzīmējums.

Runājot par arhitektūras un būvniecības nošķīrumu, ir Nikolausa Pevsnera jau 40. gados teiktā frāze, ka Linkolnas katedrāle ir arhitektūra, bet velosipēdu novietne ir tikai būve. Viņš ir ticis apšaubīts, protams, jo tas tika rakstīts formālisma estētikas laikā, un, skatoties plašāk – ne tikai telpiski, bet jēdzieniski – šis nošķīrums vairs īsti nestrādā.

Atgriežoties pie arhitektūras un “Baukultur” – kas notiek, ja mēs no “Baukunst” ejam uz kultūru? Kultūra ir jēgas ražošana jeb, ja vēlaties, darināšana. Feminisma mākslas teorētiķe Grizelda Polloka 88. gadā terminu “kultūra” lieto kā sabiedrības līmeni, kas ir atšķirīgs no politikas un ekonomikas. Kā līmeni, kuru veido visas jēgas, visas ražošanas un darināšanas prakses. Šīs prakses ietver ideoloģiju, zinātni, mākslu. Ka tām ir kopīgas lingvistiskās un vizuālās komunikācijas formas, kuras mijiedarbojas un tiek organizētas ar tādu institūciju palīdzību kā skolas, universitātes, izdevniecības, masu mediji, kā arī augstās un populārās kultūras un izklaides institūcijas.

Kultūras ir noteikta veida kultūras cīņas vieta, kas ietver izaicinājumus noteiktiem jēgas režīmiem reprezentācijas kārtībā. Tas ir – veidiem, kuros mēs pasauli iztēlojamies un interpretējam un kuros pasaule mums tiek iztēlota un interpretēta. Te runa ir nevis par kādu formālu ražošanas vai darināšanas stilu, bet par līmeņiem. Tāpēc man vārds “būvkultūra” valodas intuīcijas jeb ierastā latviešu valodas lietojuma līmenī saistās ar formālu kvalitātes līmeni. Tāpat kā saka – izturēšanās kultūra vai uzvedības kultūra. Tātad būvkultūra ir kvalitatīvs celtnieka darbs, un ir skaidrs, ka mums tas neder. Polloka raksta par mākslu, nošķirot politiku un ekonomiku kā atšķirīgus līmeņus. Toties arhitektūrā ekonomika un politika spēlē nozīmīgu lomu. Formālisma ērā ar vieglu roku varēja nošķirt Linkolnas katedrāli un velosipēdu novietni. Šodien, pat lietojot vārdu “estētika”, kuram jau ir vēsturiska piegarša, ir redzams, ka to nav iespējams nošķirt no politikas un ētikas. Analizējot Nikolā Burjo darbu, mākslas teorētiķe Klēra Bišopa rakstā “Antagonisms un attiecību estētika” saka tā: “Mums jāvērtē attiecību mākslas ģenerētās attiecības.” Tātad ar tīri estētiskiem kritērijiem vien vairs nepietiek; ir jārunā arī politiski un ētiski.

Skatītāju iesaistīšana mākslā ir samērā jauna parādība, toties arhitektūrā ar tās lietotāju nekādi nevar nerēķināties. Tāpēc tajā politiskais un ētiskais moments ir neizslēdzams. Savukārt valodā pastāv slēptais platonisms. Mēs darinām, piemēram, lietvārdu “mīlestība” vai “drosme”, vai “taisnīgums”, un, lai tas būtu drošs un nemainīgs, mēs to ieceļam ideju pasaulē. Tātad parādība [Baukultur], par kuru mēs gribētu runāt vai no kuras mēs negribam kaut ko patvaļīgi nošķelt nost, būtu raksturojama kā arhitektūras, politikas, ekonomikas un estētiski ētiskas mijiedarbības dinamisks lauks. Vitgenšteina tēzē lietojuma dinamiskais aspekts neparādās, kaut arī lietotāji var būt ļoti dažādi: viens veids ir ikdienas valodas lietojums, bet pavisam cits – profesionālais. Tātad jautājums nav vienkāršs – no vienas puses, mēs runājam par faktisko parādību, kas būtu jāapraksta, bet no otras – par pašu terminoloģiju.

TULKOTĀJS INGUS JOSTS:
Izvēloties jēdziena tulkojumu, jāpatur prātā, ka tas apraksta ne vien fenomenu, bet arī tā veidošanās procesu.

Mans tulkotāja instinkts saka, ka ar vārdu “būvkultūra’ kaut kas nav kārtībā. Ne vienmēr šis instinkts ir pareizs, bet, ja jau esam nonākuši līdz šādai diskusijai, tad kaut kāds racionāls grauds [manā sajūtā] ir. Tāpēc es gribētu izstāstīt teiksmu par to, kā mēs esam tikuši pie vārda “lielgabals”. Tas izklausās jocīgi – liels gabals. Taču vēsture ir gaužām vienkārša. Ir viduslaiku lielgabals ar iesauku Slinkā Grēta, bet vāciski tādu sauca vienkārši par “Stück” jeb gabalu. Latvieši to kādā brīdī sauca par lielo bisi vai lielo busi, un laika gaitā vārdi “liels” un “gabals” saplūda kopā. Vācieši ir salikteņu meistari. Un vācu salikteņu pamatā bieži ir idejas un koncepcijas. Un tā, kā latviešiem ar vāciešiem attiecības ir bijušas ļoti ciešas, tad arī kalku un aizguvumu ir ļoti daudz. Problēma ir, ka tādā veidā vienkāršas parādības reizēm tiek nosauktas ļoti sarežģītos vārdos.

Daudzi min to, ka angļu valodā jēdzienu “Baukultur” netulko, un tāpēc ar ko gan mēs esam labāki par angļiem. Taču angļu valodā vārdu aizgūšana notiek ļoti organiski, turklāt viņi ļoti prasmīgi izmanto kontekstus, un viņiem nav jāuztraucas par dzimtēm un locījumiem. Un reizēm viņiem jau ir līdzīgs termins, kas nozīmē kaut ko citu, piemēram, Hovarda Deivisa “Culture of building”, un, ja kaut ko tulko burtiski, tad rodas terminu konflikts.

Britiem ir bijusi sava diskusija par “Baukultur”. Tajā parādījās kāds aspekts, ko arī mums nevajadzētu pazaudēt, – ka jēdziens ietver sevī ne vien vides veidošanas kultūru, bet arī “veidošanas kultūras veidošanu”. Tātad tas ne vien apraksta fenomenu, bet liek mums par to arī domāt, sagatavo mūs šīs “Baukultur praktizēšanai. Vārds “būvēt” nāk no viduslaiku vācu “buwen”, kam pamatā ir indoeiropiešu “augt, plaukt”, un arī vārdam “būt” ir tā pati izcelsme. Savukārt vārda “kultūra” izcelsme sākotnēji saistīta ar lauksaimniecību, ar zemes sagatavošanu sējai, ar kultivēšanu, bet tās saistība ar zināšanām, izglītotību un gaumi angļu valodā parādās 19. gadsimta sākumā. Tātad ar vārdu “būvkultūra” problēma ir tāda, ka tas ir par šauru visam tam, ko mēs šajā jēdzienā gribētu iekļaut. Mana privātā sajūta ir, ka kultūra vienmēr ir ar plusa zīmi. Nevar būt nekulturāla kultūra, tāpat kā nevar būt netalantīgs maestro. Un arī zemas kvalitātes būvkultūra tāpēc ir oksimorons. Bet pats lielākais jautājums ir, vai mēs visi saprotam, par ko ir runa.

Mana pieredze reklāmā rāda, ka ir svarīgi saprast, kas ir procesa noteicēji. Arhitekti saprot šo jēdzienu, bet viņiem nepieder būvniecības process. Attīstītājiem būvkultūra nav prioritāte. Savukārt sabiedrībai, bez kuras mēs nevaram iztikt, vispār nav priekšstata par jēdziena nozīmi. Jēdziena “būvkultūra” plusi – tas jau ir ērtā lietošanā daudz senāk par Davosas deklarāciju. Un, tā kā profesionāļi jau sen ir pazīstami arī ar vācu un austriešu tradīciju, tad tam piemīt arī atpakaļtulkojama atpazīstamība. Tas ir īss un šķietami skaidrs. Mīnusi – tas it kā fiksē parādību, bet nemudina domāt par to, kā dzīvot labākā vidē. Mans pirmais [tulkojuma] priekšlikums bija “vides kultūra”. Tajā gan pietrūkst cilvēka, kurš šo vidi pārveido, taču kaut kāda humāna klātbūtne ir kultūrā pašā. Otrs variants ir “vidveide”, bet tajā trūkst kultūras, bet Davosas deklarācija uzver, ka kultūra ir ļoti svarīga. Trešais variants – “vidrade”, kas ir tuvs daiļradei. Tātad ir svarīgi, lai jēdziens, kuru izvēlamies, liek mums domāt par “Baukultur”. Kalts ir labāks vārds par āmuru, jo, to dzirdot, uzreiz ir skaidrs, ko ar to dara, bet ar āmuru bez attiecīga konteksta – ne.

ARHITEKTS ANDIS SĪLIS:
“Baukultur” ir ierēdniecisks mēģinājums piešķirt nosaukumu mūsu centieniem plānot labāku dzīvi.

Es ceru, ka kāds tiešām ir lasījis Davosas deklarācijas tēzes, jo pagaidām mēs koncentrējamies uz ierēdņu un birokrātu izprovocētu situāciju, kurā viņi liek latviskot jēdzienu, kuru paši nemaz nesaprot. Bet neviens vēl nav runājis par lietas būtību.

Ir divi veidi, kā šajā situācijā rīkoties. Ir vai nu jauns jēdziens, kuru mēs piepildām ar saturu, vai arī kāda tendence vai process, kuram ir jāpiemeklē nosaukums. Vai šāds process pastāv? Vai ir kaut kas tāds, ko mēs visi redzam vai jūtam, bet kam pagaidām ir grūti atrast nosaukumu? Es neko tādu neredzu. Izlasot deklarāciju, es drīzāk piekristu vāciešiem, kas paši ņirgājas par birokrātu centieniem ieviest šo jēdzienu. Ar to acīmredzot tiek mēģināts aprakstīt kaut ko aktuālu. Jo visi jēdzieni laika gaitā maina savu saturu. Gan ar arhitektūru, gan mākslu tagad saprot kaut ko citu nekā pirms 100 gadiem. Tas pats ir arī ar kultūras jēdzienu. Arhitektūra kā vides veidošanas māksla neko nepaskaidro. Tas ir tikai viens no mūsu mēģinājumiem kaut ko paskaidrot, piešķirt tam kādu saturu. Tas ir konstants process, no pērtiķiem kļūstot par cilvēkiem. Un ir labi, ka tas notiek. Nav nekādas starpības, vai to tulko vai netulko. Manuprāt, labāk netulkot, bet, ja ir tāds birokrātisks spiediens, tad par kaut ko mēs gan jau vienotos.

Cita lieta ir – kas ar to tiek domāts. Ja izlasa visas Davosas tēzes, tad tur nav neviena punkta, ar ko izglītots un domājošs arhitekts jau nenodarbotos. Tam nevajag jaunu jēdzienu, pat ja Bonnā kāds uzskata, ka vajag. Taču es pieļauju, ka par kultūru domājošiem cilvēkiem ir intuitīva sajūta, ka ar jēdzieniem “kvalitatīva arhitektūra” vai “ilgtspējīga domāšana” nepietiek un ka tur ir vēl kaut kas, kas ir palicis nepateikts. Manuprāt, tur pietrūkst tā, ko es savulaik mēģināju definēt kā savu izpratni par jēdzienu “arhitektūra”, un tam nav nekāda sakara nedz ar būvēšanu, nedz vides veidošanu, nedz ilgtspējību, nedz formu. Tam ir sakars tikai ar vienu lietu – ar mūsu domāšanu par to, kā dzīvot labāk un jēdzīgāk. Piemēram, jēdzienu “ilgtspējīga attīstība” pēc daudzu gadu muļļāšanas visi laikam daudzmaz ir sapratuši. Bet tas jau ir mazliet novecojis un tiktāl izstaipīts, ka visiem no tā vēmiens nāk. Un “Baukultur” kontekstā arī tur kaut kā pietrūkst, un arī tam nav sakara ar būvniecību un arhitektūru. Tam ir sakars ar to, ko mēs kā civilizēta sabiedrība mēģinām uztaustīt – kā labāk un jēdzīgāk darboties tālāk. Tam ir saistība ar domāšanas procesu, ar ietekmi uz vidi, ar plānošanu, ar to, kādā rindas kārtībā mēs saliekam savas vērtības.

Nesen kādā Alpu ciematā redzēju, ka visi ēku jumti nokrauti ar zilajām saules baterijām. Kultūrvide ir sačakarēta, bet “ilgtspējība” un “zaļā domāšana” rullē. Tātad kaut kas ir nepareizi, un tam ir vajadzīgs kāds lielāks jēdzienisks ietvars. Es intuitīvi nojaušu, ka to tiek mēģināts darīt ar “Baukultur”. Tātad tam ir sakars tikai ar to, kā sabiedrībai turpmāk plānot savu rīcību. Tieši tāpēc mans ieteikums ir negrābstīties ap tulkojumu un atstāt to netulkotu tāpat kā angļiem. Ja “Bau-“ ietver tapšanu un būšanu, bet “-kultur” – domāšanu un rīcību, tad nevajag ar konkrētiem arhitektūras piemēriem mēģināt analizēt to, kas ir par kārtu augstāks.

DISKUSIJA

Vents Vīnbergs: Mēs jau LAS arhitektūras gada skatēs esam daudz diskutējuši par to, ka arhitektūras notikums var būt gan minētā Linkolnas katedrāle, gan velosipēdu novietne, gan Anda Sīļa instalācija Ķeipenes stacijā. Tomēr arhitektūra vienmēr saistījusies arī ar zināmu elitārismu. Tāpēc vai jums nešķiet, ka šis jaunais jēdziens un diskusijas ap to ir mēģinājums arhitektūru vēl vairāk demokratizēt?

Andis Sīlis: Es pats priekš sevis definēju arhitektūru kā domāšanas veidu, un šis vienkārši ir augstāka līmeņa vai globālāks domāšanas veids. Neredzu tur nekādu problēmu. Arhitektūra ir viena no plašākas domāšanas un plānošanas sastāvdaļām.

Jānis Taurens: Jautājums, kā labāk dzīvot, ir ļoti sens. Hellēnisma laikā bija vairākas filozofijas skolas, kas savā starpā konkurēja: epikūriešiem bija viens variants, stoiķiem – cits, neoplatoniķi vispār bija kaut kas elitārs un nesaprotams, skeptiķiem – vēl pavisam cits. Bet katram tas bija individuāls – skeptiķu gudrais un stoiķu gudrais katrs savā veidā sasniedza dvēseles mieru un laimi. Šodien mēs nedomājam, ka laimi varētu sasniegt tā individuāli, līdz ar to tas ir tāds politiskās filozofijas jautājums.

Jānis Krastiņš: Latviešu valodā šis vārds nav nepieciešams. Intuitīvi jūtams, ka ar “Baukultur” tiek domāts pavisam kaut kas cits, un to nav iespējams sašaurināt līdz būvkultūrai, ar to domājot būvdarbu izpildes kvalitāti. Tas ir plānošanas un visas cilvēka radītās vides kvalitātes rādītājs.

Ingus Josts: Iespējams, ka arī vācu valodā šis termins ir ieguvis citu saturu. Austrieši, šķiet, kopš 90. gada pēta šo fenomenu, un Vācijā laikam 15 gadus šīs platformas un izdevumi darbojas, tāpēc, iespējams, viņi terminu, kas sākumā nozīmējis kaut ko vienu, ir aizpildījuši ar jaunu saturu. Es neesmu vācu valodas zinātājs, bet mana hipotēze ir tāda.

Andis Sīlis: Tas ir process, ko nav iespējams izmērīt, nosvērt, pārdot, apbalvot un attēlot. Tas ir abstrakts, sarežģīts mentāls akts. Pat “vide” ir salīdzinoši jauns jēdziens. Kad parādījās jēdziens “vide” latviešu valodā?

Jānis Krastiņš: Andis jau pareizi pateica – ja izlasa Davosas deklarāciju, tad katram izglītotam arhitektam katrs no punktiem šķiet pašsaprotams un ir postulāts normālā ikdienas radošajā darbībā. Tā ir arhitekta misija – veidot vidi kvalitatīvu, ērtu un pievilcīgu. Neviens arhitekts to apzināti neveido sliktu. Tas, ka ne visiem izdodas, ir cits jautājums. Bet ir dažādi apstākļi – un tāds acīmredzot bija šīs deklarācijas tapšanas iemesls –, migrantu plūsmas un svešu kultūru ievazāšana Eiropas kultūrvidē, kas to degradē. Un šajā gadījumā sabiedrībai ir jādara viss, lai saglabātu tās vērtības, kas Eiropas kultūras vidē tradicionāli eksistē.

Andis Sīlis: Šīvakara sanākšanas jēga ir vienoties par kaut ko, ko varētu lietot turpmāk. Tāpēc man patīk jautājums par to, vai šo jēdzīgo vai plānprātīgo Davosas samitu nevajadzētu izmantot lietderīgi, lai mēs nevis profesionāļiem, kam tas ir pašsaprotami, bet sabiedrībai un visiem vides veidošanā iesaistītajiem liktu domāt sarežģītāk. Lai atrastu to “kaltu” vai “lielgabalu” jeb precīzu jēdzienu. Skaidrs, ka stratēģiski tas profesijai nāktu par labu. Bet izskatās, ka ne valodniekiem, ne tulkotājiem, ne filozofiem skaidra, latviešu valodā saprotama salikteņa nav.

Ingus Josts: Es piekrītu, ka mērķis ir holistisks – lai cilvēki dzīvotu labāk un lai viņi labāk justos tajā, ko esam viņiem izveidojuši. Sarunā ar Krastiņa kungu pazibēja vārds “ietvars”. Varbūt tas palīdz. Mēs atrodamies kaut kādā ietvarā, un ietvara kvalitāte to gleznu uzlabo. Bet tās visas ir hipotēzes, un es nedomāju, ka mēs te vienā vakarā pie galda radīsim apvērsumu latviešu valodā. Es ceru, ka šis ir sākums lielākai diskusijai. Ir vērts domāt par saturu, un tad šo saturu mēģināt nosaukt vārdā. Skatoties vārda etimoloģiju, redzams, ka stāsts ir par “būt-veidi” vai “būt-radi”. Jeb par eksistences sakārtošanu un pašrealizāciju.

Vents Vīnbergs: Es te redzu paradoksu – arhitektūra tomēr ir elitārs pakalpojums, un šī jaunā jēdziena parādīšanās man šķiet demokratizēšanas centiens. Savukārt kultūra nozīmē arī komunikācijas, uzvedības, rīcības un attieksmes instrukciju. Bet arī instrukcijas radīšana ir elitāra. Kurš ir tiesīgs noteikt kvalitātes standartus?

Andis Sīlis: Ar to jānodarbojas profesionāļiem sabiedrības interesēs.

Jānis Taurens: Ja jautājums ir, vai mēs dzīvojam labi, tad es domāju, ka ne. Un arī vide ap mums, visas tās jaunās mājas tādas nav.

Andis Sīlis: Jebkurš arhitekts tev atbildēs, kāpēc tu dzīvo ne pārāk labi. Tāpēc, ka tu dzīvo kapitālismā, kurā prevalē patērnieciskais domāšanas veids. Vide nav nekas vairāk kā sabiedrības vērtību un intenču spogulis. Tātad “Baukultur” kontekstā vienkārši jāmaina šis domāšanas veids, un tam nav nekāda sakara ar arhitektūru.

Jānis Taurens: Runājot par instrukcijām un kvalitātes kritērijiem, arhitektiem vienmēr liekas, ka viņi ir gudrāki par citiem. Ka viņi pratīs sabalansēt gan būvniekus, gan naudas devējus tā, lai visiem būtu labi. Es domāju, ka tā nav. Ka ir tādi estētiski kvalitatīvie, ētiskie un politiskie spriedumi, kuros varētu piedalīties jebkurš.

Andis Sīlis: Tātad neizglītotajam pūlim arī ir jāļauj domāt?

Jānis Taurens: Nevar teikt, ka mēs labāk zinātu, kas katram ir vajadzīgs. Ir gan bijuši tādi mēģinājumi...

Partneri